Reiz sensenos laikos, kad laiks ritēja lēnāk, par sausu malku uzskatīja divus gadus žāvētu malku. Atkarībā no apkārtējā gaisa mitruma un koka sugas šāda malka satur 12-17% mitruma. Mūsdienās Eiropā un Skandināvijas valstīs uzskata par pietiekamu, ja malka satur ne vairāk kā 20-22% mitruma. Svaigā koksnē atkarībā no sugas ir aptuveni 45% mitruma (1 kg malkas satur 450g ūdens).
Lai nosargātu šo ūdens daudzumu savās šūnās, augošam kokam ir miza, savukārt stumbra iekšpuse ir poraina, lai spētu ūdeni aizvadīt līdz lapām. Kamēr vien miza turas klāt, malkas pagale žūst tikai caur zāģējuma vietām, tādēļ neskaldītās pagales žūst divreiz ilgāk kā skaldītās. Malkas žūšanas pamatā ir līdzsvara princips – apkārtējais gaiss satur mazāk mitruma un atņem to malkai. Ja malka būtu mākslīgi izžāvēta, piemēram, līdz 8% mitruma, tad slapjā laikā tā dažu nedēļu laikā uzņemtu atpakaļ ūdeni no gaisa līdz 15% mitruma. Latvijas klimatā pietiekami sauss gaiss ir tikai no pavasara sākuma līdz jūnija vidum. Vasaras otrajā pusē un stiprā salā malka žūst lēni, rudenī nežūst nemaz.
Lai malka pietiekami izžūtu pa vienu vasaru, tai jābūt saskaldītai un sakrautai grēdās jau agrā pavasarī. Jāizvēlas vējaina vieta un starp grēdām jāatstāj 5-10cm atstarpes. Gan šķūnītī, gan uz lauka ļoti vēlams zem grēdām likt paliktņus, kas nodrošina gaisa cirkulāciju, neļaujot apakšējām pagalēm bojāties. Apsedzot grēdas klajā laukā, jānosedz tikai augšpuse, saglabājot gaisa piekļuvi no sāniem. Tādā veidā sausais pavasara gaiss netiks tērēts lietus ūdens nosusināšanai, bet uzreiz atsāks malkas žāvēšanu.
