Nevienam nav šaubu, ka sauss kurināmais ir labāks par mitru, tomēr neatklāts paliek jautājums, cik liela ir šī atšķirība. Lai to izprastu, jāaplūko tuvāk degšanas process. Lai aizsāktu kurināmā degšanu, nepieciešams to uzkarsēt līdz aizdegšanās temperatūrai, kas malkai ir aptuveni 200°C. Lai degšana turpinātos bez ārēja siltuma pievadīšanas, esošajai liesmai jāuzkarsē nākamās kurināmā molekulas līdz aizdegšanās temperatūrai. Otrs degšanai nepieciešamais elements ir gaisā esošais skābeklis. Degšanas procesā vispirms pakāpeniski iztvaiko ūdens, kas ir kurināmajā, tikai pēc tam piekļūst skābeklis un degšana var turpināties. Lai iztvaicētu kurināmajā esošo ūdeni, tiek patērēts tas siltums, kurš varētu sildīt centrālapkures radiatorus vai pie kamīna sēdošos. Jo vairāk ūdens jāiztvaicē no kurināmā, jo mazāk siltuma paliek pašiem.
Jebkurš kurināmais satur dažādas vielas, kas degšanas procesā pārvēršas par citām vielām, katrai no tām ir savas ķīmiskās īpašības un sadegšanas temperatūra. Ja degšanas siltums ir iztērēts liela mitruma iztvaicēšanai, tad daudzas no šīm vielām nesadeg, bet izšķīst ūdens tvaikā un nokļūst dūmvadā. Lielāko kaitējumu tādā gadījumā nodara darva, kas var veidot neglītus notecējumus un izraisīt aizdegšanos skurstenī, kā arī dažādas skābes, kuras laika gaitā bojā gan mūra, gan metāla dūmvadus un kurtuves. Nesadegušās cietās daļiņas – sodrēji palīdz darvai un skābēm noturēties uz dūmvadu sienām, kā rezultātā to postošā ietekme ir pastāvīga, samazinot apkures sistēmas mūžu.
